Brīdī, kad “Kursas Laiks” iebrauc Nīcas pagasta “Brēdiķos”, Aija Sileniece laiž aitas aplokā, trīspadsmitgadīgais dēls Kārlis Ārvalds dārzā sparīgi darbojas ar trimmeri, vidējais Druvis grābj nopļauto zāli, bet jaunākā dēla Valtera nav mājās. “Viņš saslinkojies un skolā kārto parādus,” acis jūnija saulē piemiegusi, teic Aija. “Es ar bērniem dzīvoju Nīcas centrā, atbraucām palīdzēt manai mammai Marijai Sileniecei un audžutēvam Mārtiņam Kalniņam. Zemīte jāapsaimnieko, ar gotiņu mamma vairs galā netiek, tad nu turam aitiņas.”
Sētnieces pienākumus uz nepilnu slodzi Aijai izdodas apvienot ne tikai ar darbu lauku saimniecībā un bērnu audzināšanu. Trīs dēli esot gana labi palīgi, tomēr brīžos, kad uznāk apnikums, nākoties motivēt, piesolot kaut nedaudz naudiņas vai ko iekārotu. Kārlis Ārvalds mācās Rudes skolā, bet jaunākie brāļi – Nīcas vidusskolā.
No Vidzemes ar piecdesmit aitām
Aitu ganāmpulkā pašlaik ir aptuveni divdesmit galvas. Līdz 2011. gadam, kad Aijas un Laimoņa Mūsiņa ceļi vēl nebija pašķīrušies, te blējis kuplāks sprogaiņu pulks. Bet arī tad nav pārsniedzis skaitli “50”: par maz te zemes ganībām. Jārēķinās arī, cik siena var savākt savās pļavās. “Piemēram, šogad zāle aug griezdamās, bet sausās vasarās aitām nav, ko ēst. Audžutēvam, cilvēkam gados, ar traktoru pļaut nav viegli, tāpēc tas nu jāmācās vecākajam puikam. Dodam arī sauso barību – lai vēderiņi nav tik šķidri. Ganāmpulks ir oficiāli reģistrēts, līdz divdesmit vienas dienas vecumam jēram numurs jāiespiež. Nocirpt aitas palīdz mammas jaunākā māsa Rasma Roze, arī tad pieturēt aicinu dēlus.”
Aitu meitenes paliekot audzēšanai, aitu puikas šašlika veidā tiek radiem, jēru gaļa – tikai pašpatēriņam, bet kauliņus vār suņiem. Ar specifiskās gaļas tirgošanu aitkope neaizraujas: “Parasti cilvēki prasa pusi vai ceturto daļu, kur likt pārējo? Padalos ar māsām, salieku ledusskapī un gada laikā apēdam.”
Aitām pievērsušies, mītot pie vīra Raiskuma pagastā, jo bez gotiņas gribējies vēl kaut ko. “Cēsīs kursos mācījos mazā biznesa vadību, vajadzēja rakstīt biznesa plānu. Tā kā biju beigusi lauksaimniecības skolu, pamata zināšanas par lauksaimniecību bija, un mēģināju izsvērt, cik izdevīgi ir turēt aitas. Pēc tam tās arī tika iegādātas.”
Uz Aijas dzimto pusi Nīcu ģimene pārcēlusies 2008. gadā, kad jaunākajam puikam bijis gadiņš un lielākais gājis pirmajā klasītē. Jurģojuši galvenokārt tāpēc, lai būtu tuvāk skolai un bērnudārzam, jo iepriekšējā dzīvesvieta Vidzemē atradusies tālu no centra un septiņos jau bērnam nācies būt transporta pieturā. Paši iekārtojušies dzīvoklī Nīcas centrā, bet visas piecdesmit aitas atveduši uz “Brēdiķiem”, kur divpadsmit hektāri zemes. Uz vecāku saimniecību braukājuši katru dienu. Tagad tas vairs nav nepieciešams, jo ganāmpulks sarucis.
Nedrīkst pārāk pieķerties
Jaunībā Aijai ļoti gribējies iegūt tolaik reto šķirni – ‘Latvijas tumšgalves’. Pēc gandrīz divdesmit gadiem viņas sapnis piepildījies, un vaļā to vairs negriboties laist. Cik varēšu, tik darīšu, apņēmības pilna ir nīceniece.
Aitas svešinieku klātbūtnē kļūst tramīgas, sākumā ietur distanci un tad aizdipina uz iežogojuma otru galu.
Kamēr nav bijis elektriskā gana, vienu rītu aitas izsecinājušas, ka tālāk ir nopļauta pļava, un izgājušas cauri mežam. Pārbaudīt, kas tur notiek. Ziņkārīgs bara dzīvnieks, nu jau labi iepazītos mājlopus raksturo Aija un atceras aitkopju anekdoti: “Puika izaicina skolotāju, jautājot, cik aitu paliks aplokā, ja viena no piecpadsmit izmuks. Skolotājai skaidrs – četrpadsmit, bet puika smej pretī – nekā, nebūs nevienas!”
Saimniecei blējējas tuvojas, ieraugot rokās cienasta maisiņu ar maizes doniņām un kartupeļu mizām. “Kad braucām šurp katru dienu, aitas gaidīja, skrēja klāt, lai dabūtu našķi. Pieradinājām, barojot no rokas, katrai vārdu un ciltsrakstus no galvas zinājām. Tas jau drusciņ noiets etaps, bet tolaik bija žēl atdot prom vai nokaut. Nedrīkst laikam pārāk pieķerties, labāk iegaumēt tikai numuru.”
Vilnas metamorfozes
Lai gan Aija spriež, ka aitkopība tagad ir hobija līmenī, iznāk ieguldīt laiku un darbu: “Tā kā aitas dzīvo šaurā telpā koka šķūnī, pēc ziemas vajadzētu attārpot. Mūra ēkā nevar turēt, jo tad viņas vairāk svīst un slimo. Vienubrīd paši nesapratām, kāpēc aitas mirst, saucām vetārstu palīgā. Ar to esam tikuši galā. Biju divus mēnešus praksē Vācijā, aitkopības saimniecībā, kur aptuveni tūkstotis aitu cauru gadu tiek turētas laukā ganībās. Turpat arī jēri dzima. Ziemā baru dzen pa kalnu uz leju, tuvāk jūrai, kur mazāk sniega un nedaudz siltāks. Kas netika ganāmpulkam līdzi, tos ar busiņu veda. Nobarošanai paredzētos turēja pielāgotos šķūņos – lai vieglāk noķert pirms vešanas uz kautuvi.”
“Brēdiķos” pašlaik ir arī kaza un vistiņas. Pīles mistiskā kārtā pazudušas. Pirms tam bijis šurumburums, un vēlāk atrastas spalvas. Vilki apkārtnē nav manīti, vienīgi ar klejojošiem suņiem, ja atslēdz elektrisko ganu, var visādi gadīties. Nīcā vēl tā nav bijis, bet Vidzemē gan, un suņus, kas sirojuši baros, cilvēki bijuši spiesti likvidēt.
Sarunās ar dēliem par nākotnes profesiju Aija atklājusi, ka lielākajam patīk ar tehniku saistītas lietas. Viņš sāk mācīties braukt ar traktoru un lepojas, ka var to, ko nevar brāļi.
Tikmēr pašas vaļasprieks saistīts ar tām pašām aitām. Sakrātā vilna tiek vesta uz Pāces vilnas pārstrādes fabriku, lai iemainītu pret dziju. “Ziemā adu zeķes, cimdus un tamborēju košas segas. Mana ome Marija Roze tādas segas darināja. Viena top gatava aptuveni mēneša laikā. Ja kāds interesējas, pārdodu, bet ieguldījums nāk atpakaļ ļoti lēnām, pamazām. Vēl es mācos aust, lielais darbs – koši sarkani Nīcas brunči. Dziedu Nīcas etnogrāfiskajā ansamblī, tāpēc doma par savu tautastērpu brieda jau sen.”
Čadīgā nīceniece mācās arī mūziku. Vidējam dēlam pametot Nīcas mūzikas skolu, akordeons mājās bez pielietojuma stāvējis, un, kad Nīcā piedāvāta izglītības programma pieaugušajiem, Aija tajā iesaistījusies.
Avots.
by 